Līdz noteiktam vecumam sieviete, kurai nav partnera, neizjūt savu vientulību tik asi. Protams, viņa vēlas mīlēt un būt mīlēta – un viņai ir cerība, ka tā drīzumā būs.
Taču gadi iet, un viņas stāvoklis nemainās. Un tad pienāk brīdis, kad vientuļajai sievietei visvairāk ir nepieciešams vīrietis līdzās.
Tas ir vecums, kad viņas bērni ir izauguši un aizbraukuši prom.
“Mammas pirmā vientulības krīze sākās, kad mēs visi izaugām un pārvācāmies uz saviem dzīvokļiem. Viņa mūs izaudzināja, un tad putnēni aizlidoja no ligzdas.
Mums bija bērni. Bet, kad viņi kļuva par pusaudžiem un sāka dzīvot savu dzīvi, viņai kļuva skumji. Nebija neviena, par ko rūpēties, un līdzekļu joprojām bija pietiekami daudz. Un šī vēlme mammā pārauga vajadzībā pēc vīrieša blakus. Viņš, starp citu, parādījās diezgan ātri. Un, pats galvenais, tik labs tēvocis.
Arī ar vajadzību rūpēties. Tagad viņi dzīvo kopā – viņi viens otram atvieglo vecumdienas. Viņi pārmaiņus guļ pa dienu, pieskatot viens otru. Manuprāt, labi izdodas.” Anna, 42 gadi.
Tas ir vecums, kad vientuļai sievietei priekšā ir nezināmais.
“Mana vecmāmiņa sāka aktīvi meklēt vīrieti pensijas priekšvakarā. Viņai bija bail no jaunā dzīves posma, un bija bail to iziet vienai. Viņa nolēma meklēt vecāku vīrieti, kurš jau bija tam visam izgājis cauri.
Vecmāmiņa devās uz banku un devās uz pol***iku, lai veiktu pārbaudi. Tur rindā un iepazinās ar dažādiem vectētiņiem. Viņa izvēlējās dažus no viņiem pēc galvenajiem kritērijiem un tad steidzās uz vietējo sanatoriju, lai pārdomātu – kurš no viņiem viņai der labāk. Tur nonāca arī mūsu Pēteris. Tiklīdz viņš uzzināja, ka viņa ir tur, viņš ar rezervēja tur vietu un devās uz turieni, lai viņu aprūpētu. Viņi kopā dzīvo jau septiņus gadus.” Marina, 29 gadi.
Tas ir vecums, kad viņai jau ir viss pārējais, kas viņai nepieciešams.
“Es jutu neatliekamu nepieciešamību apprecēties pēc 55 gadu vecuma. Līdz tam biju ļoti smagi strādājusi, veidojusi karjeru, ieguvusi sakarus, autoritāti, nekustamo īpašumu. Īsāk sakot, es biju sasniegusi to, ko vēlējos.
Vispār, kad visa apkārt bija gana, es sāku domāt par to, ko gribētu vairāk. Augstais amats nenoberzīs manas asaras, neapskaus mani aukstā naktī, nepažēlos un neuzklausīs mani, kad būšu vientuļa. Es gribēju mīlestību. Un tā ir iespējama tikai tad, kad visas materiālās vajadzības ir nodrošinātas. Tā manā dzīvē ienāca Normunds. Ar viņu es esmu laimīga. Vai es nožēloju, ka mēs nesatikāmies agrāk? Nē! Pat ne mazliet. Toreiz es nebūtu spējusi viņu novērtēt. Nebiju gatava.” Veronika, 59 gadi.
Šis ir vecums, kad viņa meklē vīrieti dvēselei.
“Mūsu kaimiņiene tante Katja visu mūžu ir bijusi viena. Strādā, ceļo, palīdz māsai un brālim audzināt bērnus. Viņa pat ceļojusi uz ārzemēm kopā ar saviem brāļadēlam. Viņa viņus ņēma līdzi uz Šrilanku, tad uz Indiju, tad uz Vjetnamu. Mums šķita, ka viņa dzīvo tādu dzīvi, kādu pati vēlas dzīvot.
Taču, tuvojoties 60 gadu vecumam, viņa piedzīvoja lūzumu un sāka meklēt radniecīgu dvēseli. Viņa izmantoja iepazīšanās vietnes, devās uz īpašām tikšanās reizēm neprecētiem cilvēkiem un izmantoja savedējas pakalpojumus. Mēs viņai jautājām, vai viņa savā vecumā baidās sākt attiecības. Viņa atbildēja, ka ir pārāk nogurusi no vienatnes un viņai ir vajadzīgs vīrietis blakus. Dvēseles radinieks, partneris, kompanjons. Varbūt šajā vecumā patiešām ir īstais laiks veselīgām attiecībām”. Lilija, 30 gadi.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk